Aizgājušā gadsimta piecdesmito gadu nogalē un sešdesmito gadu sākumā Daugavas krastos dzīvoja pirmie Lāčplēša brūveri un darīja to, kas viņiem padevās vislabāk – brūvēja alu. Savukārt pēc darītavā vaiga sviedros pavadītas dienas tie bija iecienījuši atpūsties tieši Staburaga klints pakājē.
Jau pusgadsimtu šo latviešu tautas simbolu sedz Daugavas ūdeņi, taču tas nav pagaisis no tautas atmiņas. Lai arī nogremdēts, Staburags no jauna atdzimst mākslā, mūzikā un literatūrā. Arī pirmie brūveri vēlējās ko veltīt šai vieta, kur bija raduši iedvesmu un spēku daudzu gadu garumā. Domās par zudušo Staburagu tie radīja īpašu recepti alum, ko paturēja noslēpumā un cēla galdā tuvākajiem saimes ļaudīm vien sevišķās svētku reizēs.